Atrašanās vieta, daba un klimats
Daugavpils atrodas Latvijas dienvidaustrumos un ir izvietojusies Latvijas lielākās, krāšņākās upes – Daugavas – krastos.
Attālums no Daugavpils līdz Latvijas galvaspilsētai Rīgai ir 229 km, līdz Rēzeknei – 90 km, līdz Līvāniem – 61 km, Preiļiem – 58 km. Līdz Krievijas galvaspilsētai Maskavai ir 845 km, līdz Sanktpēterburgai – 538 km, līdz Baltkrievijas pilsētai Vitebskai – 295 km. Daugavpils – Viļņas virzienā 25 km attālumā ir Lietuvas valsts robeža, Daugavpils – Braslavas virzienā pēc 33 km ir Baltkrievijas robeža, no Daugavpils līdz Krievijas robežai ir 130 km.
Klimats Daugavpilī salīdzinājumā ar pārējiem Latvijas novadiem un pilsētām ir kontinentālāks. Ziemas parasti ir nedaudz aukstākas un sniega sega izveidojas ātrāk un ir biezāka nekā citur Latvijā, bet vasaras ir siltākas. Daugavpilī ir reģistrēta viszemākā (līdz – 43° C ) un absolūti augstākā (+36° C) temperatūra Latvijā. Pilsētas teritorijā atrodas Lielais Stropu, Šūņu, Gubiščes, Mazais Stropu un citi ezeri.
Vēsture
Daugavpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis 19 km no tagadējās pilsētas pie senā Daugavas tirdzniecības ceļa uzcēla mūra pili – Dinaburgu. Pie pils izveidojās pilsēta. Karagājienu laikā pils vairākkārt tika izpostīta, pēc tam atjaunota.
Tagadējā vietā nocietinājumi un pilsēta sāka veidoties 16. gs. 70. gados. Pastāvīgo karu dēļ pilsēta attīstījās lēni. To ieņēma poļu, krievu, zviedru karaspēks. 1582. gadā Daugavpilij piešķirtas pilsētas tiesības. 17. gs. sākumā pilsētā uz dzīvi apmetās katoļu katoļu misionāri – jezuīti. Jezuīti izveidoja pirmo skolu Latgalē, organizēja pilsētā pirmās teātra izrādes. Daugavpils kļuva par Latgales administratīvo un saimniecisko centru.
1772. gadā Daugavpili līdz ar Latgali iekļāva Krievijas sastāvā. 1811. gadā Daugavpils pilsētas vietā sāka būvēt cietoksni, kuru vēlāk izmantoja arī kā cietumu. 1812. gadā cietoksnim uzbruka Napaleona karaspēka daļas. Pilsētas turpmākā izaugsme saistījās ar jaunu teritoriju apgūšanu apkārt cietoksnim un priekšpilsētu (forštatu) attīstību. Līdz mūsdienām ir saglabājies vecākās pilsētas daļas – Vecās forštates nosaukums. Dienvidos no cietokšņa izveidojās Lielā forštate jeb tagadējais Daugavpils centrālais rajons ar tā galveno dominanti – Rīgas ielu.
19. gs. 2. pusē Daugavpils kļuva par ievērojamu satiksmes ceļu mezglu. Dzelzceļi to savienoja ar Pēterburgu, Rīgu, Varšavu, Orlu, Šauļiem, to šķērsoja Pēterburgas – Varšavas šoseja, darbojās kuģīšu satiksme ar Vitebsku. Pilsētā sāka attīstīties rūpniecība uznēmumi. Populāra kļuva Mežciema (Poguļankas) ūdens – kumisa dziedinātava.
Pirmā pasaules kara laikā pilsēta atradās piefrontes joslā, tā cieta karadarbībā, rūpniecības uzņēmumus evakuēja, iedzīvotāju skaits samazinājās.
Latvijas brīvības cīņu noslēgumā 1920. gada janvārī Daugavpili ieņēma Latvijas un Polijas armijas daļas. Sākās Latvijas Republikas rosīgie 20 gadi saimniecības, kultūras un izglītības jomā. Attīstījās uz vietējām izejvielām balstīta kokrūpniecība, pārtikas, tekstilrūpniecība. 1921. gadā tika atvērts skolotāju institūts, 1923. gadā – Latgales tautas konservatorija, darbojās latviešu un minoritāšu ģimnāzijas. Pilsētā pastāvēja latviešu un krievu teātris. 1937. gadā ir uzbūvēts Vienības nams – viena no lielākajām tā laika būvēm Latvijā. 1940. gada Daugavpilī notika Latgales dziesmu svētki, kuri bija pēdējais plašākais kultūras pasākums neatkarīgās Latvijas valsts dzīvē. Pilsēta stipri cieta Otrā pasaules kara laikā. Tika iznīcinātas lielākā daļa dzīvojamo māju, dzelzceļa stacija.
50. – 80. gados Daugavpilī uzbūvēti plaši dzīvojamo māju masīvi, uzceltas pievadķēžu, elektroinstrumentu, ķīmiskās šķiedras rūpnīca. Strauji pieauga iedzīvotāju skaits. Skolotāju institūtu reorganizēja par augstāko mācību iestādi – Daugavpils Pedagoģisko institūtu. 1956. gadā Daugavpilij pievienota Daugavas kreisā krasta pilsēta Grīva. Aktīvi darbojās Daugavpils mākslinieku grupa. 80. – 90. gados darbu atsāka latviešu teātris. Ievērojot zinātniskā potenciāla izaugsmi, pedagoģiskajam institūtam 1993. gadā piešķirts universitātes statuss. Daugavpilī ir izveidojušies vairāki rajoni – Centrs, Esplanāde, Ķīmiķu rajons, Vecā forštadte, Jaunā forštadte, Viduspoguļanka, Jaunbūve, Gajoks, Ruģeļi, Čerepova, Stropi, Judovka, Grīva, Nīderkūni.
Vairākkārt ir mainīts pilsētas nosaukums. 13. – 19. gs. tā pazīstama kā Dinaburga, īslaicīgi 17. gs. to pārdēvēja par Borisogļebsku, 19. – 20. gs. mijā – par Dvinsku, kopš 1920. gada – par Daugavpili. Pašreizējais Daugavpils ģerbonis apstiprināts 1925. gadā. Tajā uz zila fona redzama sena bruņunieku zīme lilija, pilsētas simbols – cietoksnis, līkloču sudraba līnija, kas simbolizē upi.
Iedzīvotāji
Vēsturiskie notikumi ir veicinājuši cittautu ieplūšanu Daugavpilī. Daugavpils kopā ar Austrumlatviju bija savdabīga tautu kontaktzona. 16. – 18. gs. ieplūda poļu muižnieki, ierēdņi, arī Krievijā vajātie vecticībnieki, bet pēc Latgales pievienošanas Krievijai – krievu ierēdņi, tirgotāji. Pēc Otrā pasaules kara straujas urbanizācijas un migrācijas rezultātā Daugavpilī ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits. Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. 1998. gadā pilsētā dzīvoja 117 tūkst. iedzīvotāju (59% krievi, 14% latvieši, 13% poļi, 8% baltkrievi, 3% ukraiņi un citi).
Konfesijas un dievnami
Par dažādu konfesiju darbību pilsētā liecina katoļu, luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku, jūdaistu dievnami.
Pilsētā ir dziļas un stipras katolicisma tradīcijas. 1848. gadā uzbūvēta Svētā Pētera baznīca, kas ārēji atgādina Svētā Pētera baznīcu Romā. 1924. gadā baznīca ir pārbūvēta un paplašināta. 1889. gadā uzbūvēta Grīvas katoļu baznīca un 1905. gadā Svētās Marijas katoļu baznīca.
1893. gada luterāņu draudze uzbūvē M.Lutera baznīcu, kura pašlaik tiek restaurēta. Baznīcas projekta autors ir Daugavpils pirmais galvenais arhitekts V.Neimanis, kurš projektējis arī vairākas celtnes Latvijā.
Pilsētas uzkalnā netālu no luterāņu baznīcas 1905. gadā tika uzbūvēta Svēta Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle. Pilsētas darbojas arī Dievmātes atdusas pareizticīgo baznīca, Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca garnizona kapos, Pētera – Pāvila pareizticīgo baznīca, Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca. Daugavpils vecticībniekiem ir lūgšanu nami Jaunbūvē, Gajokā, Grīvā, Nīderkūnos, Vecajā Forštatē, Maļutkos. Daugavpils ebreju kopienai, kurā ir ap 600 ebreju, pieder ebreju sinagoga.
Ievērojamākie pilsētbūvniecības objekti
Par Daugavpils simbolu pamatoti uzskata cietoksni, kurš bija paredzēts kā Krievijas impērijas rietumu robežas nocietinājums. Klasicisma stila cietoksni Krievijas cars iesvētīja 1833. gadā. Turpmākajos gados tur bija izvietotas Krievijas cara armijas, Latvijas armijas un padomju armijas daļas. Šobrīd cietoksnis ir pašvaldības un Nekustāmā īpašuma aģentūras pārraudzībā kā kultūrvēsturisks objekts.
Par savdabīgu objektu jāuzskata Daugavas aizsargdambis, kurš stiepjas 6 km gar upi, augstākajās vietā sasniedz 9 m un, kopš tā uzcelšanas 1841. gadā, joprojām droši aizsargā pilsētu no ūdensplūdiem.
Daugavpils tagadējais centrs un ielu tīkls sāka veidoties 19. gs. sākumā saskaņā ar 1826. gadā cara apstiprināto pilsētas apbūves plānu. Centra galvenās ielas – Rīgas iela – apbūvē ir saglabājusies šī vēsturiskā perioda stilu iezīmes. Apbūvei raksturīga klasicisma stilā celtās sarkanu kieģeļu ēkas ar dažādu stilu rotājumiem.
Savu pirmatnējo izskatu gandrīz bez izmaiņām saglabājusi ēka Rīgas ielā 8, kurā izvietots Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejs. Ēka celta 19. gs. otrajā pusē. Savdabīga ir tās apdare ar krāsainām glazētām flīzēm, virs ēkas ieejām metāla ažūri jumtiņi, kas pārsegti ar stiklu.
Pirms vairāk nekā 100 gadiem pilsētas centrā ar pirmā pilsētas galvas Pāvela Dubrovina atbalstu tika ierīkots 3 ha liels dārzs (tagad Dubrovina parks). Ilgus gadus tā ir iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta. Starp Rīgas un Saules ielu ir Vienības nams, kurš veidots vienkāršās arhitektoniskās formās – prizmās un kubos. Vienības nama daudzajās zālēs un telpās darbojās teātris, notiek svarīgākie pilsētas kultūras pasākumi, ierīkota pilsētas centrālā bibliotēka, funkcionē veikali un kafejnīcas. Rīgas iela, kurā atrodās vairākas ēkas ar vēsturisku un arhitektonisku vērtību, 80. gadu sākumā kļuva par vienu no pirmajām gājēju ielām Latvijā.
Pieminekļi un piemiņas vietas
Daugavpils vēstures nozīmīgākie notikumi ir iemūžināti pieminekļos un piemiņas vietās. Vecticībnieku kapos, Pareizticīgo kapos un Luterāņu kapos ir Pirmā Pasaules karā kritušo karavīru apbedījumi. Par Latvijas brīvvalsts vēsturi liecina brīvības cīņās kritušo Latvijas armijas karavīru kapi Luterāņu kapos un poļu armijas karavīru kapi pie Satiksmes ielas, kur ir uzstādīts 13 m dzelzbetona krusts. Pumpura parkā uzstādīts piemiņas akmens 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju izvestajiem Daugavpils iedzīvotājiem. Otrā Pasaules kara piemiņas vietas ir kritušo padomju un vācu karavīru kapi Dubrovina parkā, Garnizona kapos, Grīvas kapos, Komunālajos kapos, Pareizticīgo kapos un fašisma terora upuru kapi Mežciema kapsētā.
Izglītība un kultūra
Daugavpils ir lielākais Austrumlatvijas izglītības un kultūras centrs. Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē studē vairāk nekā 3300 studentu. Latgales Pētniecības institūts sadarbībā ar ārzemju un Latvijas zinātniekiem pēta novada kultūru, vēsturi, ekonomiku. Pilsētā darbojās 34 pirmsskolas iestādes un 28 vispārizglītojošās skolas, no tām 14 – vidusskolas, mākslas koledža (Saules skola), mūzikas koledža. Veiksmīgi koncertē pūtēju orķestris, tautas kori un deju kolektīvi. Pilsētā regulāri notiek dziesmu un deju svētki. Daudzu pasākumu organizētāja ir Daugavpils latviešu biedrība. Slāvu kultūrai veltītus pasākumus rīko Krievu kultūras centrs (Kaļistratova nams). Par savu tautu tradīcijām un kultūras atdzimšanu rūpējas baltkrievu, ebreju, lietuviešu, poļu biedrība.
Pilsētā darbojās laikraksti “Latgales Laiks”, “Dinaburga”, “Milijons”, “Naša gazeta”, “Sejčas”, radio “Alise Plus” un “Maksimums”, vietēja televīzijas studija.
Pilsētas saimnieciskā dzīve
Šodienas Daugavpils ekonomikā dominē daudznozaru tautsaimniecība, kas vērsta uz transporta, tirdzniecības, tūrisma attīstību, kā arī dažāda veida finansu iestāžu attīstību. 1997. gadā pilsētā ir reģistrēti 2600 dažādu uzņēmējdarbības formu uzņēmumi.
Ekonomiskā reformas rezultātā valsts uzņēmumi tika nodoti privatizācijai. Lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums Latvijā – Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca 1994. gadā tika pārveidota par a/s “Dauteks”, 1998. gadā to nopirka Singapūras sabiedrība “Tolaram Group”. Pircēji ir iecienījuši Daugavpils uzņēmumu “Daugavpils gaļas kombināts”, “Latgales piensaimnieks”, “Daugavpils dzirnavnieks”, “Daugavpils maiznieks”, “Latgales alus”, “Antaris”, “Pallada” produkciju.